Ritms un Elpa vai Ko ikdienai māca maratons?

Ritms un Elpa vai Ko ikdienai māca maratons?

Vēsture

Ir silta maija diena, un es skrienu pa 11. novembra krastmalu. Pirmspusdienas saule kāpj arvien augstāk, tikko esmu šķērsojis Nordea Rīga maratona pusdistances atzīmi un priekšā ir vēl 20 kilometri. Cenšos nesatraukties un nepanikot, bet tobrīd gluži ķermeniski sajūtu, ka “ar godu” tikt līdz finišam tiešām, tiešām… tiešām nebūs viegli.

Kā es līdz šim mirklim nonācu? Nelāgā sajūta pielavījās vien nedaudzas minūtes un dažus kilometrus iepriekš, kaut sākums bija jau pirms pusgada.

19. kilometrā sajutu, ka kājas vairs “uz priekšu neraujas”, kas varētu šķist tikai dabiski. Tomēr, ja priekšā ir vēl tikpat daudz, smags solis jau tik agri neko vieglu nesola. Pusdistanci pieveicu 1:45.

Mirkli iepriekš no līdzsvara izsita dzirdināšanas punktā ieraudzītais: sportisks, ap 30 gadus vecs vīrietis bija rāpus sabrucis uz ceļiem. Tukšās acis, neritmiskā elpa un nedabīgā pusrāpus, pusguļus poza liecināja, ka saviem spēkiem skrējējs tālāk netiks. Bet noskrieta bija tikai trešdaļdistance!

Pirmajos kilometros līdzjutēji ap trasi mudināja: “Noķer! Sadzen! Ātrāk! Priekšā gliemeži!” Nav šaubu, tas izskanēja labāko nodomu vadīts. Daudzi saucieniem ļāvās, “pārforsēja” tempu un “izšāvās” jau pirmajos kilometros. Pie ūdens punkta sabrukušais varēja būt viens no upuriem.

Pirms starta maratonistus uzrunāja Rīgas mērs. Tobrīd neviens vēl nezināja, ka tieši Nils Ušakovs radīs spēcīgākās un nebūt ne veiksmīgākās asociācijas ar šī gada skrējienu. Tomēr maratons nesākas ar startu, bet gatavošanās posmā, kurš šogad man bija nepietiekami garš.

Sportisku ambīciju vadīts, decembrī aizgāju uz profesionāliem skriešanas treniņiem, tomēr jau pēc pirmajām aktivitātēm sāka sāpēt celis. Nelīdzēja ne ārsts, ne investīcijas ziemas skriešanas inventārā, ne atklāsme, ka labākā Rīgas ziemas skriešanas trase atrodas zem mana dzīvokļa logiem. Jau apsvēru pārreģistrēšanos uz īsāku distanci, kad apavu nomaiņa un skriešanas kompānija palīdzēja aprīlī tomēr treniņus atsākt.

Organizatoru piedāvātie treniņplāni 16 nedēļas iezīmē kā samērīgu gatavošanās posmu pusdistancei. Kad atsāku gatavoties, man bija atlikušas vien piecas nedēļas līdz startam pilnajā distancē.

Šī priekšvēsture ilustrē, kāpēc raksta sākumā aprakstītās bažas pēc pusdistances bija loģisks iznākums, nevis kas pārsteidzošs.

Bet ar ko man šis skrējiens beidzās?

Rezultāts

Man izdevās! Neskatoties uz tikai trīspadsmit treniņiem piecu nedēļu gatavošanās posmā, finišēju ar amatieriem pieklājīgu laiku zem četrām stundām (3:53). Man tas nebūtu izdevies, ja ne “zelta uzdevums” trasē.

Maratons ir mazāk fizisks, bet vairāk intelektuāls uzdevums. Tas prasa rūpīgi pārdomāt un arī izmēģināt savas darbības trasē vēl pirms starta. Sacensību laikā iespējams kvalitatīvi sekot tikai viena “operatīvā” uzdevuma izpildei.

Starp citu, rezultāts nav “uzdevums”, bet tikai sekas tam, cik precīzi skrējiens ir saplānots vēl pirms starta! “Uzdevums” var būt kāds princips, paņēmiens vai  kritērijs, kura piepildīšana kāroto rezultātu ļauj sasniegt.

Līdzīgi kā daudziem citiem “svētdienas skrējējiem”, mans “zelta uzdevums” bija noturēt piemērotu skrējiena elpu un ritmu. Biju pārliecināts – ja ritmu noturēšu, līdz finišam tikšu, neskatoties uz nepilnīgo gatavošanās ciklu. Tomēr paveikt šo nemaz nav vienkārši: mūzika, uzrunas un skrējēju masas nokaitē atmosfēru, “sportisti un optimisti” raujas uz priekšu, bet līdzjutēji provocē bravūru. Tempa turēšana prasa vairāk intelektuālu, ne fizisku disciplīnu.

Trasē tikai 25. kilometrā pārliecinājos, ka manai pieejai ir arī citi sekotāji: puisis pie pie laika kontroles punkta skrējējiem sauca: “Elpu, turi elpu! Ritmu, turi ritmu!” Šajā uzmundrinājumā nebija nekas par “ātrumu”, “noķeršanu” vai citiem māņiem. Pat viņa balss skanēja ritmiski, kā pulsu atkārtojot!

Mani “ritma pūliņi”, izrādās, bija pamanīti. 33. kilometrā pietuvojās brits, kurš esot sekojis jau kopš starta. Uz jautājumu “kamdēļ man?”, atbilde bija vienkārša: “Tev ritms labs!”

Tiesa, arī es izdarīju “ritma misēkli”. 35. kilometrā trases malā gaidīja dēls ar ūdens pudeli. Atlika uz mirkli pietupties kopīgai fotogrāfijai, lai līdzeno soli un elpu pazaudētu uz vairākiem kilometriem. Kas zina, bez šīs kļūdas varbūt būtu izvairījies no “Lielā Maratona Lūziena”, kurš mani “noķēra” 37. kilometrā.

Morāle

Neskatoties uz neveiksmīgo gatavošanās posmu, man izdevās sasniegt amatierim “pieklājīgu” maratona rezultātu.

Ko šī pieredze ļāva man iemācīties ?

  • Neskrien pakaļ katram padomam vai uzsaucienam, pārdomā, kas rezultāta sasniegšanai ir nepieciešams tieši Tev!
  • Sagatavojies iepriekš, lai trasē paliktu ne vairāk kā viens “operatīvais” uzdevums!
  • Seko Ritmam un Elpai – aizelsies skrējējs labu rezultātu sasniegt nevar!

Šis raksts nav tikai par skriešanu un tikai par sportu. Līdzīgi izaicinājumi ir gan mācībās, gan privātajā dzīvē, gan politikā un biznesā. Sportojot gūtās atziņas var palīdzēt jomās, kas dzīvē ir daudz būtiskākas par rezultātu kādā skrējienā vai sporta mačā.

Un atceries – lai ko Tu nedarītu… Turi ritmu! Turi elpu!

  • Vai esi piedzīvojis, ka labi domāti padomi izraisa plānotajam pretēju rezultātu?
  • Kas ir “operatīvais uzdevums” Tavā komandā vai kompānijā?
  • Kas ir lolojamais “Ritms un Elpa” Tavā ikdienā?

Karlis

Website:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *