Ritms un Elpa vai Ko ikdienai māca maratons?

Vēsture

Ir silta maija diena, un es skrienu pa 11. novembra krastmalu. Pirmspusdienas saule kāpj arvien augstāk, tikko esmu šķērsojis Nordea RÄ«ga maratona pusdistances atzÄ«mi un priekšā ir vēl 20 kilometri. CenÅ¡os nesatraukties un nepanikot, bet tobrÄ«d gluži Ä·ermeniski sajÅ«tu, ka “ar godu” tikt lÄ«dz finiÅ¡am tiešām, tiešām… tiešām nebÅ«s viegli.

Kā es līdz šim mirklim nonācu? Nelāgā sajūta pielavījās vien nedaudzas minūtes un dažus kilometrus iepriekš, kaut sākums bija jau pirms pusgada.

19. kilometrā sajutu, ka kājas vairs “uz priekÅ¡u neraujas”, kas varētu Å¡Ä·ist tikai dabiski. Tomēr, ja priekšā ir vēl tikpat daudz, smags solis jau tik agri neko vieglu nesola. Pusdistanci pieveicu 1:45.

Mirkli iepriekš no līdzsvara izsita dzirdināšanas punktā ieraudzītais: sportisks, ap 30 gadus vecs vīrietis bija rāpus sabrucis uz ceļiem. Tukšās acis, neritmiskā elpa un nedabīgā pusrāpus, pusguļus poza liecināja, ka saviem spēkiem skrējējs tālāk netiks. Bet noskrieta bija tikai trešdaļdistance!

Pirmajos kilometros lÄ«dzjutēji ap trasi mudināja: “NoÄ·er! Sadzen! Ātrāk! Priekšā gliemeži!” Nav Å¡aubu, tas izskanēja labāko nodomu vadÄ«ts. Daudzi saucieniem ļāvās, “pārforsēja” tempu un “izšāvās” jau pirmajos kilometros. Pie Å«dens punkta sabrukuÅ¡ais varēja bÅ«t viens no upuriem.

Pirms starta maratonistus uzrunāja Rīgas mērs. Tobrīd neviens vēl nezināja, ka tieši Nils Ušakovs radīs spēcīgākās un nebūt ne veiksmīgākās asociācijas ar šī gada skrējienu. Tomēr maratons nesākas ar startu, bet gatavošanās posmā, kurš šogad man bija nepietiekami garš.

Sportisku ambīciju vadīts, decembrī aizgāju uz profesionāliem skriešanas treniņiem, tomēr jau pēc pirmajām aktivitātēm sāka sāpēt celis. Nelīdzēja ne ārsts, ne investīcijas ziemas skriešanas inventārā, ne atklāsme, ka labākā Rīgas ziemas skriešanas trase atrodas zem mana dzīvokļa logiem. Jau apsvēru pārreģistrēšanos uz īsāku distanci, kad apavu nomaiņa un skriešanas kompānija palīdzēja aprīlī tomēr treniņus atsākt.

Organizatoru piedāvātie treniņplāni 16 nedēļas iezīmē kā samērīgu gatavošanās posmu pusdistancei. Kad atsāku gatavoties, man bija atlikušas vien piecas nedēļas līdz startam pilnajā distancē.

Šī priekšvēsture ilustrē, kāpēc raksta sākumā aprakstītās bažas pēc pusdistances bija loģisks iznākums, nevis kas pārsteidzošs.

Bet ar ko man šis skrējiens beidzās?

Rezultāts

Man izdevās! Neskatoties uz tikai trīspadsmit treniņiem piecu nedēļu gatavošanās posmā, finišēju ar amatieriem pieklājīgu laiku zem četrām stundām (3:53). Man tas nebūtu izdevies, ja ne “zelta uzdevums” trasē.

Maratons ir mazāk fizisks, bet vairāk intelektuāls uzdevums. Tas prasa rūpīgi pārdomāt un arī izmēģināt savas darbības trasē vēl pirms starta. Sacensību laikā iespējams kvalitatīvi sekot tikai viena “operatīvā” uzdevuma izpildei.

Starp citu, rezultāts nav “uzdevums”, bet tikai sekas tam, cik precÄ«zi skrējiens ir saplānots vēl pirms starta! “Uzdevums” var bÅ«t kāds princips, paņēmiens vai  kritērijs, kura piepildÄ«Å¡ana kāroto rezultātu ļauj sasniegt.

LÄ«dzÄ«gi kā daudziem citiem “svētdienas skrējējiem”, mans “zelta uzdevums” bija noturēt piemērotu skrējiena elpu un ritmu. Biju pārliecināts – ja ritmu noturēšu, lÄ«dz finiÅ¡am tikÅ¡u, neskatoties uz nepilnÄ«go gatavoÅ¡anās ciklu. Tomēr paveikt Å¡o nemaz nav vienkārÅ¡i: mÅ«zika, uzrunas un skrējēju masas nokaitē atmosfēru, “sportisti un optimisti” raujas uz priekÅ¡u, bet lÄ«dzjutēji provocē bravÅ«ru. Tempa turēšana prasa vairāk intelektuālu, ne fizisku disciplÄ«nu.

Trasē tikai 25. kilometrā pārliecinājos, ka manai pieejai ir arÄ« citi sekotāji: puisis pie pie laika kontroles punkta skrējējiem sauca: “Elpu, turi elpu! Ritmu, turi ritmu!” Å ajā uzmundrinājumā nebija nekas par “ātrumu”, “noÄ·erÅ¡anu” vai citiem māņiem. Pat viņa balss skanēja ritmiski, kā pulsu atkārtojot!

Mani “ritma pÅ«liņi”, izrādās, bija pamanÄ«ti. 33. kilometrā pietuvojās brits, kurÅ¡ esot sekojis jau kopÅ¡ starta. Uz jautājumu “kamdēļ man?”, atbilde bija vienkārÅ¡a: “Tev ritms labs!”

Tiesa, arÄ« es izdarÄ«ju “ritma misēkli”. 35. kilometrā trases malā gaidÄ«ja dēls ar Å«dens pudeli. Atlika uz mirkli pietupties kopÄ«gai fotogrāfijai, lai lÄ«dzeno soli un elpu pazaudētu uz vairākiem kilometriem. Kas zina, bez Å¡Ä«s kļūdas varbÅ«t bÅ«tu izvairÄ«jies no “Lielā Maratona LÅ«ziena”, kurÅ¡ mani “noķēra” 37. kilometrā.

Morāle

Neskatoties uz neveiksmÄ«go gatavoÅ¡anās posmu, man izdevās sasniegt amatierim “pieklājÄ«gu” maratona rezultātu.

Ko šī pieredze ļāva man iemācīties ?

  • Neskrien pakaļ katram padomam vai uzsaucienam, pārdomā, kas rezultāta sasniegÅ¡anai ir nepiecieÅ¡ams tieÅ¡i Tev!
  • Sagatavojies iepriekÅ¡, lai trasē paliktu ne vairāk kā viens “operatÄ«vais” uzdevums!
  • Seko Ritmam un Elpai – aizelsies skrējējs labu rezultātu sasniegt nevar!

Šis raksts nav tikai par skriešanu un tikai par sportu. Līdzīgi izaicinājumi ir gan mācībās, gan privātajā dzīvē, gan politikā un biznesā. Sportojot gūtās atziņas var palīdzēt jomās, kas dzīvē ir daudz būtiskākas par rezultātu kādā skrējienā vai sporta mačā.

Un atceries – lai ko Tu nedarÄ«tu… Turi ritmu! Turi elpu!

  • Vai esi piedzÄ«vojis, ka labi domāti padomi izraisa plānotajam pretēju rezultātu?
  • Kas ir “operatÄ«vais uzdevums” Tavā komandā vai kompānijā?
  • Kas ir lolojamais “Ritms un Elpa” Tavā ikdienā?
This entry was posted in Motivācija, Pārdošana, Vadība and tagged , , , , , , , . Bookmark the permalink.

Iesaki:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>