Kā neuzkāpt Monblānā jeb Septiņi panākumu principi

Viens no maniem Å¡Ä«s vasaras izaicinājumiem bija uzkāpt Monblānā. MērÄ·is nav Ä«paÅ¡i oriÄ£ināls: ja aptaujāsiet paziņas, noteikti atradÄ«siet vairākus, kuri mēģinājuÅ¡i Å¡o kāpienu. Noteikti starp viņiem ir sekmÄ«gie, kuri lÄ«dz Eiropas augstākajai virsotnei arÄ« tikuÅ¡i. Man… Kā lai to pasaka pieklājÄ«gāk… Man Å¡obrÄ«d ir pieredze, kā tas ir – mēģināt.

Es neuzkāpu. Bija vairāki iemesli, kāpēc šāds rezultāts ir tikai loģisks. Tomēr kāpiens man atklāja vismaz septiņas atziņas, kuras turpmāk var palīdzēt gūt panākumus gan ikdienā, gan arī biznesa vidē.

Savi mērķi
Pirmkārt… Mediji ik dienas pilni ar aicinājumiem “izdarÄ«t Å¡o” vai “sasniegt to”. Uz trakulÄ«bām un avantÅ«rām cenÅ¡as pavilkt arÄ« draugi un paziņas. Tiesa, apkārtējā vide mēdz piedāvāt noderÄ«gas idejas un impulsus, bet dažkārt kā savējos pieņemam mērÄ·us, kuri ne pavisam nav mÅ«sējie.

Man nebija pat nojausmas, ko patiesībā nozīmē kalni, taču pēc kolēģa aizrautīgā stāsta piekritu uz gana nopietnu kāpšanu. Šobrīd, zinot iznākumu, kļūst acīmredzami, ka tā bija kļūda. Visticamāk, to varēja paredzēt arī pirms došanās kalnos.

Neļaujies svešiem mērķiem! Ej uz savējiem!

Atbilstoši un pakāpeniski mērķi
Otrkārt… ArÄ« lÄ«dz Å¡im esmu sev izvirzÄ«jis izaicinoÅ¡us mērÄ·us un tos pārliecinoÅ¡i sasniedzis. Tomēr veiksmÄ«gie rezultāti ir nākuÅ¡i pēc visas pieejamās informācijas izpētÄ«Å¡anas, mazākiem izmēģinājuma projektiem un pamatÄ«gas gatavoÅ¡anās.

LÄ«dz Monblāna projektam es ne reizi nebiju kāpis augstāk par Gaiziņu. To, ka jau jābrauc, apjautu vien 10 minÅ«tes pirms doÅ¡anās uz lidostu. Å Ä·iet, piekritÄ«siet – šāda pieeja ir ne visai prātÄ«ga.

Par savējiem izvirzi mērÄ·us, lÄ«dz kuriem esi “izaudzis”!

Čempioni un Idioti
TreÅ¡kārt… Kalnā kāpjot, pārsvarā sastopi lejupkāpējus. Tajā pašā virzienā ejoÅ¡ie kāpj lÄ«dzÄ«gā ātrumā un garām neskrien. Tomēr ir izņēmumi. Jau no paÅ¡as pakājes garām joņo Čempioni, kuru sagatavotÄ«ba ir redzama pat no attāluma, un Idioti, kuros no tikpat liela attāluma ieraugāma priekšā stāvoÅ¡o izaicinājumu neapzināšanās. Nav māksla nokaut sevi jau pirmajās stundās. Kāpiena laikā atkopties ir krietni grÅ«tāk.
Å ajā ziņā mēs lielas kļūdas nepieļāvām, tādēļ “no citu kļūdām” apgÅ«tā atziņa ir:

Noturi sev piemērotu tempu!

2 mazi soļi > 1 LIELS solis
Ceturtkārt… Kalns māca, ka taisne starp sākuma un mērÄ·a punktiem ne vienmēr ir produktÄ«vākais marÅ¡ruts. Ja taisnais ceļš ietver stāvu kāpienu vai neskaidrus atbalsta punktus, ir vērts veikt lielāku distanci vai vairāk soļus, bet darÄ«t to prognozējamiem un ne pārmērÄ«gi lieliem soļiem. TurpretÄ« Å¡Ä·ietami taisns, bet neizmēģināts marÅ¡ruts vai pat viens nepārdomāts solis mēdz provocēt traumas un dažkārt radÄ«t vēl nopietnākas problēmas.

Ej maziem soļiem un sadali ceļu iespējami īsos gabaliņos!

Daudz un Par Daudz
Piektkārt… Cilvēkiem ir vēlme “nodroÅ¡ināties visām situācijām”. Kā nodroÅ¡ināšanās izpaužas uz kalna? Paņem lÄ«dzi daudz un arÄ« par daudz! Divus, nevis vienu džemperi, četrus, nevis trÄ«s gāzes balonus…

Mugursomas grami šķiet nieks tikai pirmajā kāpiena stundā. Manā šīs vasaras ekspedīcijā somu smagums, iespējams, bija izšķirošs vismaz viena komandas biedra neveiksmē.

Neapkrāmē sevi! Lieks ekipējums mazina cerības sasniegt virsotni!

Vājās vietas
Sestkārt… Ja ej uz ko tiešām izaicinoÅ¡u, zini savas vājās vietas. Nav pamatots optimisms, ka lielu slodžu situācijās vājās vietas par sevi “neatgādinās”.

Man ir bail no augstuma. Es to zināju jau pirms kāpiena. Tomēr mani aizrāva mērÄ·is, un es ļāvos sevi nomierināt, ka “tur jau nekā TIK traka neesot”, ka “uz kalna viss esot citādi” utt..

Mani “Monblāna sapņi” beidzās mirklÄ«, kad tikai jau uz kalna sapratu, ka arÄ« uzkāpÅ¡anas gandarÄ«juma vārdā neesmu gatavs augstuma panikai 72 stundu garumā. Vēlāk izrādÄ«jās, ka lÄ«dz augÅ¡ai es nebÅ«tu ticis tā vai tā, jo pirms virsotnes ir posms, kurÅ¡ manas augstuma bailes izaicinātu vēl nežēlÄ«gāk.

Atrisini vājās vietas pirms izaicinājumiem! Vai arī izvēlies citus mērķus!

Pieredze un atziņas
SeptÄ«tkārt… Kalnos mēs nepelnām naudu, nebarojam Ä£imenes un arÄ« nekalpojam sabiedrÄ«bai. Kalni ir bezjēdzÄ«ga nodarbe, ja tās vienÄ«gais un galÄ«gais mērÄ·is ir tikai kalni. Toties, ja vien esam atvērti un vērÄ«gi, kalni var bÅ«t lieliska dzÄ«ves un paÅ¡am sevis iepazÄ«Å¡anas skola.

Šajā reizē es līdz virsotnei netiku. Bet arī formālā neveiksme nevar atņemt manu pieredzi un atziņas. Atziņas, ar kurām es dalos šajā ierakstā.

Neveiksmes dažkārt pieredzi dara pat uzskatāmāku, jo, ja viss izdodas, mēs vairāk koncentrējamies uz panākumu, nevis tā sasniegÅ¡anas gaitā gÅ«tajām atziņām. Tādēļ jebkurā situācijā…

Esi vērīgs pret mācībām, ko izspēlē apkārtējie notikumi!

Vai šis stāsts ir tikai par kalniem? Kalnos kāpšana un bizness patiesībā ir pat pārsteidzoši līdzīgi. Šeit par sakritībām vari pārliecināties arī Tu!

  • Kādas pieredzes ir Tev devuÅ¡as citās dzÄ«ves situācijās izmantojamas atziņas?
  • Vai esi piedzÄ«vojis, ka neveiksme var bÅ«t vērtÄ«gāka par veiksmi? Kādā situācijā?
This entry was posted in Lēmumi, Motivācija, Pamati, Vadība and tagged , , , , , , , , . Bookmark the permalink.

Iesaki:



8 Responses to Kā neuzkāpt Monblānā jeb Septiņi panākumu principi

  1. Anda says:

    hmmmm, vai augstākā Eiropas virsotne nav Elbruss? ES noteikti Monblāns :)
    Elbrusā biju, veiksmÄ«gi, tādēļ zinu – jā, ir pareizas atziņas pēc Å¡Ä« kāpiena. pats, pats bÅ«tiskākais – ir jājÅ«t aicinājumu kāpt un tieÅ¡i tajā kalnā. nevar ļauties pierunāties kaut ko tik radikāli atÅ¡Ä·irÄ«gu no ikdienas darÄ«t. un jābÅ«t arÄ« fiziski sagatavotam, jo tad bÅ«s bauda kāpt, nevis mocÄ«bas.
    1) iedoÅ¡u bÅ«tisku atziņu, ko mums teica gids un ko es izmantoju arÄ« darbā (projektu vadÄ«bā) – uz kalnu es braucu nofotografēties virsotnē, viss darbs jāizdara pirms tam.
    2) mana atziņa – apdomā visu un apsver, ko Tev vajadzēs kāpienā, jo pa ceļam vairs nevarēsi ko manÄ«t vai aizmirsto paņemt lÄ«dzi. savukārt lieku mantu neÅ¡ana mazina spēkus. sastādi sarakstu un pārliecienies, vai visu ieliec somā.
    3) un nobeigumā Vandas Rutkevičas (poļu alpÄ«niste) atziņa – ..dzÄ«ves mērÄ·i ir sasniedzami, lai kādi tie bÅ«tu, jo katram cilvēkam kaut kur viņa Everests, un tam var bÅ«t daudz vārdu.

  2. Antra says:

    Lasīju šo un priecājos, cik ļoti tas Kārlis, ko pazinu gadus atpakaļ, ir izaudzis. :)

    Lielisks un pamācoÅ¡s stāstiņš. Es Å¡obrÄ«d kāpju savā Monblānā – joprojām kāpju, kaut galva griežas, spēki izsÄ«kst un ap dÅ«Å¡u metas nelabi. GrieÅ¡anās atpakaļ joprojām neÅ¡Ä·iet pareizais risinājums, bet Tu man liki vēl reizi aizdomāties, ka nokaut sevi spÄ«tÄ«bas dēļ diez vai ir labāk nekā mainÄ«t marÅ¡rutu.

    Sveicieni no “sapņu un iespēju zemes”!

  3. Gerda says:

    Atzīšos, arī esmu ļāvusies mainstream un braukusi slēpot uz Kašmiru, kur zināju, ka gaida svaigs pūdersniegs un tas viss sākas no 4000m v.j.l., kur katrs spertais solis uzliekt dubultu slodzi skābekļa uzņemšanai. Ar kalnu slēpošanu nodarbojos kopš 5.g.vecuma, bet nekad nebiju mēģinājusi šo ekstrēmo virzienu, kas vilināja no draugus stāstītā un bildēs tik skaisti redzētā. Ko es ieguvu? Skaudru apziņu, ka esi niecība dabā un bez labas sagatavošanās kalnus nevajag izaicināt. Slēpojot blakus izraisītai lavīnai, no kuras Austrālijas grupa rok ārā savu slēpošanas biedru (paldies Dievam, atraka dzīvu un neskartu!), sapratu, ka esmu šeit (kalnos) par ātru, jo man nebija pat atbilstoša aprīkojuma, ja pati iekļūtu lavīnā. Secinājums ir diezgan vienkāršs un skaidrs: ja gribi izdarīt ko patiešām LIELU (sportā, biznesā, sadzīvē) – sagatavojies un neesi naivs, ka Tevi pasargās vienīgi veiksme.

    • Karlis says:

      Ļoti būtiski novērojumi! Pieļauju, ka šādi vērojumi Kašmirā var palīdzēt arī daudzās citās dzīves situācijās!

  4. Uģis Stīpnieks says:

    Pirms vairākiem gadiem Krievijas Z, Tuvas apgabalā, kur kalni lÄ«dzÄ«gi, uz apledojušām klintÄ«m bez ekipējuma, ar karabÄ«ni un ārprātÄ«gi smagu somu un ar vienu krievu pavadoni gumijas zābakos un teļņaÅ¡kā pārdomāju visu savu dzÄ«vi. SatelÄ«ttelefons izlādējies, tuvākā māja 60 km gaisa lÄ«nijā un jebkura trauma faktiski beidzas letāli, jo palÄ«dzÄ«bu pavadonis dabÅ«tu pēc 48 h. Vai to vajadzēja? Nezinu. Bet medÄ«bas bija fantastiskas un tās 10 dienas skaidri atceros vēl Å¡odien. Ir tikai daži brīži dzÄ«vē, kurus vēl atceros tik skaidri. P.s. Man riebjas augstums, nekad neesmu gribējis nodarboties ar alpÄ«nismu. Krievijā pa to taku vienkārÅ¡i vajadzēja aiziet no malumedniekiem…

    • Karlis says:

      Pieredze skarba. Droši no tās guvi arī kādas atziņas. Ko tieši šis ekstrēms Tev atklāja?

  5. Jānis E. says:

    Es droÅ¡i vien arÄ« neuzkāptu. AlpÄ«nismam man nav ne pietiekama fiziskā sagatavotÄ«ba, ne resursi. Bet Å¡ovasar uzkāpu Islandes Heklā. Doma tāda, ka var atrast niÅ¡as nodarboÅ¡anos nevis meinstrÄ«mot. Manējā turpmāk bÅ«s vulkāni. Pārsvarā nopietns alpÄ«nisms tas nav, vairāk tāds kā pārgājiens. Bet adrenalÄ«nu uzdzen – lavas lauki, migla, zemestrÄ«ces, lavÄ«nas, izvirdumi. Skarbi.

    • Karlis says:

      Izklausās, ka Tu neesi aizgājis pa “manu kļūdu” ceļu – esi izvēlējies tiešām savu mērÄ·i (Islande NAV mainstream), izvēlējies sev piemēroto tracking marÅ¡rutu un rezultātā esi guvis sekmÄ«gu pieredzi. Super!

      Bet pēc nedēļas te varēs lasīt, ko es no Monblāna pieredzes iemācījos!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>