Ko gaidām no izglītības?

Internetā pamanīju skolas izcilnieces Ērikas Goldsones (Erica Goldson) absolvēšanas runu Coxsackie-Athens High School izlaiduma ceremonijā, 2010. gada 25. jūnijā.

Runa ir skarba. Daudzos punktos kategoriska. Iespējams, arī nedaudz vienpusīga. (Daudzpusīgu, līdzsvarotu un izsvarotu aicinājumu uz revolūciju līdz šim sastapis neesmu.) Tomēr tajā ir būtiskas atziņas. Ļoti, ļoti būtiskas atziņas:

• pasniedzējiem – ko es vēlos mācīt, ko es vēlos dot savām auditorijām?
• ikvienam no mums – kādu cilvēku es vēlos ieraudzīt spogulī?

Turpinājumā ir fragmenti no šīs runas.

_______________________________________

Sākšu ar stāstu par kādu jaunu un dedzīgu Dzen mācekli.

• Reiz viņš jautāja Meistaram: – Ja cītīgi mācīšos, cik laika man prasīs atrast Dzen?
• Mirkli padomājis, Meistars teica: – Gadus desmit…
• Māceklis neatlaidās: – Ja ļoti smagi strādāšu – cik laika tad būs nepieciešams?
• – Nu tad…  …gadus divdesmit… – atbildēja Meistars.
• – Bet, ja es strādāšu tiešām nopietni un centīšos mācību apgūt ātrāk, cik ilgi tad? – jautāja māceklis.
• – Trīsdesmit gadu, – atbildēja Meistars.
• – Nesaprotu,- brīnījās māceklis, – ik reizes, kad solos strādāt cītīgāk, mērķis attālinās! Kamdēļ tā?
• – Ja pārlieku cītīgi skatās uz mērķi, nav laika pietiekami uzmanības veltīt ceļam, kas uz mērķi ved, – atbildēja Meistars.

Ar līdzīgu dilemmu esmu saskārusies Amerikas izglītības sistēmā. Mēs orientējamies uz mērķi, vai tā būtu testa nolikšana, vai arī kursa beigšana ar labāko atzīmi… Patiesībā šādā veidā mēs nemācāmies. Bet mēs izdarīsim jebko, lai tikai sasniegtu formālo mērķi.

[…   …   …]

Skolas nav tas, kas tās varētu būt. Šobrīd lielākā daļa studentu vēlas pēc iespējas ātrāk tikt no tām prom.

Šobrīd es piepildu šo mērķi. Es absolvēju. Šim vajadzētu būt laimīgam mirklim, it sevišķi tamdēļ, ka esmu kursa labākā studente. Tomēr, skatoties atpakaļ, man nav iemesla teikt, ka esmu viedāka kā citi. Varu vien atzīt, ka es precīzāk izpildīju instrukcijas un labāk piemērojos sistēmai.

Man pienāktos būt lepnai par savu studiju laiku. Rudenī es ķeršos pie nākamā sev paredzētā posma, lai saņemtu papīru, kas apliecina manas spējas strādāt. Bet manī ir iekšējs protests – es sevī sajūtu personību, domātāju un dēkaini, nevis strādnieku. Strādnieks ir kāds, kurš ir ieslodzīts atkārtošanā – tās sistēmas vergs, kuras daļa viņš ir. Šobrīd es esmu sekmīgi pierādījusi, ka esmu vislabākais vergs.

Uzdoto es pildīju līdz galējībām. Citi lekcijās zīmēja puķītes, lai vēlāk kļūtu par māksliniekiem. Es veicu kārtīgus pierakstus un kļuvu par labāko testu kārtotāju. Citi palaida garām kādu mājas darbu, jo lasīja par sev interesējošām lietām. Es nekad neesmu kavējusi mājasdarbus. Kamēr citi rakstīja mūziku vai dzeju, es laiku veltīju papildus punktu pelnīšanai, kaut patiesībā tie man nekad nebija vajadzīgi.

Šobrīd es brīnos – kādēļ man vajadzēja šos „mērķus”? Protams, es tos sasniedzu, bet kāds no tā būs ieguvums? Man nav ne mazākās nojausmas, ko es vēlos iesākt ar savu dzīvi. Man nav arī kādu īpašu interešu, jo uz katru priekšmetu es skatījos kā uz darbu. Es biju izcila ikvienā no priekšmetiem tamdēļ, lai būtu izcila, nevis lai kaut ko iemācītos. Un, ja godīgi, šobrīd man ir vienkārši bail.

[…   …   …]

H. L. Mencken The American Mercury 1924. gada aprīļa numurā rakstīja, ka „publiskās izglītības sistēmas mērķis nav izplatīt apgaismību. Mērķis ir iespējami daudzus indivīdus attīstīt līdz vidējam un drošam līmenim, audzēt un trenēt vidusmēra pilsoņus, apslāpēt nepakļāvību un oriģinalitāti. Tas ir mērķis Savienotajās Valstīs, lai arī ko neteiktu politiķi, pasniedzēji un citi šarlatāni. Un tas ir publiskās izglītības sistēmas mērķis arī visur citur.”

[…   …   …]

Izglītības sistēmai, kas konspiratīvi mūs programmē darbiem, kuri varētu tikt automatizēti, pienākumiem, kurus varētu arī nedarīt, paverdzināšanai, kas nokauj vēlmi izvēlēties jēgpilnus sasniegumus, nevajadzētu mūs ietekmēt.

[…   …   …]

Mēs esam personības. Mēs esam domātāji, sapņotāji, atklājēji, mākslinieki, rakstnieki, inženieri. Mēs esam jebkas, kas mēs vēlamies būt. Bet… Tas var piepildīties, ja ir izglītības sistēma, kas atbalsta nevis notur pie zemes. Koks var augt tikai tad, ja tā saknēm ir dota veselīgs pamats.

[…   …   …]

Izglītība ir lielisks līdzeklis, lai rosinātu studentus pilnveidoties, nevis tikai pelnīt labas atzīmes. Pasniedzēji! Radiet vidi, radiet intelekta spējas, kas ļauj paplašināt prātu, nevis to vadīt. Radiet vidi, kurā pamatojums „šis ir jāmācās testam” nav pietiekams.

Mans mērķis nav apvainot un aizvainot tos, kuri strādā šajā sistēmā, mans nodoms ir motivēt. Es zinu, jūs nekļuvāt par pasniedzējiem un administratoriem, lai garlaikotu savus studentus. Bet Jums ir iespēja labot šīs sistēmas trūkumus.

[…   …   …]

Šobrīd man jāsaka atvadas skolai un tiem, kuri to uztur, tiem, kuri stāv kopā ar mani un aiz manis. Es ceru, šīs atvadas ir „uz redzēšanos” līdz mirklim, kurā mēs visi strādāsim izglītības sistēmas atbalstam.

Bet tagad – dosimies saņemt papīra gabaliņus, kuri apliecina, ka esam pietiekami gudri to darīt.

_______________________________________

Kādas pārdomas šī runa raisa Tevī?

Pilnais teksts – http://www.sott.net/articles/show/212383-V…aduation-Speech

YouTube video – http://www.youtube.com/watch?v=9M4tdMsg3ts