Kādēļ esam nelaimīgi?

Kādēļ esam nelaimīgi?

Visapkārt ir daudz cilvēku, kuri nav apmierināti ar situāciju, kurā atrodas, nav apmierināti ar darbu, ko dara, nav apmierināti ar problēmām, kuras ikdienā risina. Un tamdēļ viņi ir nelaimīgi. Vai viņi vismaz tā apgalvo.

Bet vai tas vienmēr ir pamatoti? Šķiet, liela daļa taisnības varētu  būt Dalailamam, kurš ir teicis: “Savu sapni nesasniegt bieži ir lielākā laime.”

Pārdevēji gaužas: “Kaut mans produkts būtu lēts, labs un klientiem labi saprotams!…” Ja tā tiešām notiktu, vai kompānijai vairs būtu vajadzīgi pārdevēji?

Priekšnieki žēlojas: “Kaut mani padotie būtu kādas divas reizes apķērīgāki!…” Varbūt tad viņi par mazāku algu paši darītu šodienas vadītāja pienākumus?

Ne tik sen daudzi darba rūķi pūta: “Kaut katru rītu nebūtu jāiet uz darbu!…” Šobrīd Latvijā ir pat pārāk daudz ļaužu, kuriem uz darbu nav jāiet. Vai ir labāk?

Tas kopumā nedaudz atgādina slimnīcas stāstiņu:
– Slimnieks ārstam: – Lūdzu pārvest mani uz blakuspalātu!
– Ārsts: – Kas par lietu?
– Slimnieks: – Šajā palātā baro tikai ar putrām, bet blakus, dzirdēju, pīli piedāvā…

Mūsu ikdienas izaicinājumi vairumā gadījumu ir pilnīgi normālas un, ja padomā rūpīgi, personību attīstošas situācijas. Tomēr bieži sevi šaustām ar utopisko „kas būtu, ja būtu”…

Stāstā par pīli ļaudis pamana, ka tā ir maza groteska. Bet vai tie paši ļaudis ikdienā redz, ka arī „labāks produkts”, „labāki padotie” vai „labāka dzīve” nereti ir maldugunis?

  • Vai esi manījis ko līdzīgu sev apkārt? Un…
  • Ja paraudzītos spogulī, ko Tu ieraudzītu tur?

11 comments

Baiba

Ilgtermiņā?
Nav gadījies dzirdēt par cilvēku, kurš dzīves nogalē kreņķētos par to, ka 2009 gadā neizpildīja pārdošanas mērķi par 100 vienībām.

Par to, ka atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, cilvēki skumst par neizrunātam sarunām ar draugiem, par neuzdotajiem jautājumiem vecmāmiņām, par to, ka ar ģimeni neaizbrauca apskatīt savu sapņu zemi, , par to, ka nav pamanījuši, kā bērni izaug un kā vecāki noveco, par to, ka attiecības ar bērniem izveidojušās nekādas … par to gan ir gadījies dzirdēt. Un bieži…

Baiba

Hei! Par kapu… tas ir mans jautājums:)

Vajag mērķtiecīgi iet uz to, lai pie teva kapa teiktu, ka… ” cilvēks viņš bija dranķīgs, bet uzliktos mērķus izpildīja vienmēr”:))))
Tas ir baigi svarīgi, lai nekrologā būtu ko ierakstīt.

Dāvids

Vienmēr būs dažāda līmeņa vadība, sociālais un finansiālais stāvoklis, kas atspoguļojas mūsu letiņi domāšanas veidos, jo ja darbiniekiem, liekas kā sasniegt 20% pārdošanā = ko tas vadītājs no manis prasa, bet patiesībā vadītājs domā, ko līdzīgu, tikai kā sasniegt 30%, ko pieprasa klients no viņu kompānijas! Līdz ar to, katram stāvoklim ir savi plusi, un mīnusi!
Bet šim rakstam piemeklēju saistošu mūziku, kas fonā piestāvētu:
http://www.youtube.com/watch?v=Ra_V7rkb_7M

Tā kā zemāka finansiāla stāvokļa iedzīvotājam liekas, ka tam turīgajiem ir paradīze?
Paradīze nes arī savu nastu!

    Karlis

    Cilvēkam dzīvē ir “MĒRĶI” – būt laimīgam, būt piepildītam, būt labam, būt spēcīgam, būt noderīgam…

    Cilvēkam dzīvē ir “mērķīši” – nolikt eksāmenu, neuzsprāgt par kaitinošu kolēģi, izturēt līdz beigām darba nedēļu, piektdienas vakarā “nenorauties”…

    Kā Tev šķiet – pie kuras no šīm grupām pieder pārdošanas plāna procenti?

      Dāvids

      Manuprāt pie “mērķīšiem” , jo plāna procenti domāti viņam, nevis man-tā viņi parasti domā!

        ZB

        Un…?
        Un vēlmē „ Kaut būtu…” un „ Kā būtu, ja…?” nav nekā slikta, ja vien šīm vēlmēm seko jautājumi sev pašam:
        1. „Kas man kā vadītajam (darbiniekam, draugam utt.) ir jāizdara, lai ….?”
        2. „ Vai esmu izdarījis visu, kas ir manā atbildība un vēl vairāk, lai…?”
        3. „ Tuvākie darbi, kuri jāizdara lai iestātos punkts 1.?”

        Darbinieku izpratne, iesaiste, līdzatbildība ir tieši saistīta ar vadītāja līderības potenciālu.

        Ja darbinieki neizprot mērķi, pirmais jautājums vadītajam pašam sev:
        „Vai esmu pratis izskaidrot? Vai spēju paskaidrot kā? Vai esmu spējis parādīt darbinieka personiskos ieguvumus (ne tikai materiālos)? Vai esmu paskaidrojis uzņēmuma stratēģiskos virzienus?”

        Un nav svarīgi, vai tavs padotais darbinieks ir apkopēja, fasētājs, kasieris, pārdevējs, skolnieks vai direktors.
        Vadītāju vēlme, savās nelaimēs vainot padotos, ir perversa. Vadītāju nevēlēšanās un nespēja uzņemties atbildību, ir ikdienas posts. Tad ko mēs varam gribēt no darbiniekiem??!!! Darbinieki ir vadītāju spogulis.

        Lai ieraudzītu sevi spogulī, paskaties savos darbiniekos!

          Karlis

          Sveika, ZB!
          Mans ieraksts gan vairāk runāja par nereti nepamatotu cilvēka paš-šaustīšanos.
          Bet, ja pievēršas komunikācijai ar darbiniekiem, mērķu skaidrošanai un darbinieku pašu atbildībai, Tevis piedāvātā jautājumu liste ir tiešām eleganta un pat ļoti noderīga.

          Interesantā lieta – šobrīd jau gatavoju pārīti rakstiņus tieši par tiem uzstādījumiem, kurus savā ierakstā mini Tu. Atliek vien aicināt Tevi pasekot turpmākajiem ierakstiem un pie tiem varētu sanākt interesanta diskusija! 🙂

        Karlis

        Dāvid!
        Bet, ja lietām pieiet tā nopietni un pēc būtības…
        Vai kāds pie šo ļaužu kapa pieminēs – “Viņš par veseliem 115% izpildīja 2010.gada augusta pārdošanas normas”?
        Vai normālā situācijā konkrētās nedēļas/mēneša pārdošanas plānam ir kāds paliekošs iespaids uz cilvēka ego?

          Dāvids

          Ar saviem paveiktajiem sasniegumiem mēs katrs ceļam savu pašapziņu un ego šodienai, nedomājot par to, kādas lietas es vēlētos, lai par mani konkrēti atceras pēc tam.
          Komunicējot ar vecāka gājuma cilvēkiem, viņi ar pozitīvām emocijām atceras savus enerģisko kolēģu izgājienus kolhoza laikos, un kopēji paveiktās lietas ar kolēģiem.
          Tad kāpēc gan nākotnē, man tie nevarētu būt pārdošanas izgājieni, kas spilgti paliksies atmiņā, ko esmu sasniedzis ar kādu kolēģi?
          Jo mērķus mēs pildam ar ļoti interesantiem piegājieniem

            Karlis

            Hm… Interesants arguments. Bet tā vai tā neesmu pārliecināts, ka “šī mēneša” vai “šī kvartāla” plāns ir lieta, kas noteiks mūsu pašvērtējumu ilgtermiņā.

            Nez, kā šķiet citiem diskusijas dalībniekiem?

Tweets that mention

[…] This post was mentioned on Twitter by Edgars Grūbe, Kārlis Apkalns: Kamdēļ esam nelaimīgi? http://bit.ly/94SNgr […]

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *