Kādēļ esam nelaimīgi?
Visapkārt ir daudz cilvēku, kuri nav apmierināti ar situāciju, kurā atrodas, nav apmierināti ar darbu, ko dara, nav apmierināti ar problēmām, kuras ikdienā risina. Un tamdēļ viņi ir nelaimīgi. Vai viņi vismaz tā apgalvo.
Bet vai tas vienmēr ir pamatoti? Šķiet, liela daļa taisnības varētu būt Dalailamam, kurš ir teicis: “Savu sapni nesasniegt bieži ir lielākā laime.”
Pārdevēji gaužas: “Kaut mans produkts būtu lēts, labs un klientiem labi saprotams!…” Ja tā tiešām notiktu, vai kompānijai vairs būtu vajadzīgi pārdevēji?
Priekšnieki žēlojas: “Kaut mani padotie būtu kādas divas reizes apķērīgāki!…” Varbūt tad viņi par mazāku algu paši darītu šodienas vadītāja pienākumus?
Ne tik sen daudzi darba rūķi pūta: “Kaut katru rītu nebūtu jāiet uz darbu!…” Šobrīd Latvijā ir pat pārāk daudz ļaužu, kuriem uz darbu nav jāiet. Vai ir labāk?
Tas kopumā nedaudz atgādina slimnīcas stāstiņu:
– Slimnieks ārstam: – Lūdzu pārvest mani uz blakuspalātu!
– Ārsts: – Kas par lietu?
– Slimnieks: – Šajā palātā baro tikai ar putrām, bet blakus, dzirdēju, pīli piedāvā…
Mūsu ikdienas izaicinājumi vairumā gadījumu ir pilnīgi normālas un, ja padomā rūpīgi, personību attīstošas situācijas. Tomēr bieži sevi šaustām ar utopisko „kas būtu, ja būtu”…
Stāstā par pīli ļaudis pamana, ka tā ir maza groteska. Bet vai tie paši ļaudis ikdienā redz, ka arī „labāks produkts”, „labāki padotie” vai „labāka dzīve” nereti ir maldugunis?
- Vai esi manījis ko līdzīgu sev apkārt? Un…
- Ja paraudzītos spogulī, ko Tu ieraudzītu tur?
Baiba
Ilgtermiņā?
Nav gadījies dzirdēt par cilvēku, kurš dzīves nogalē kreņķētos par to, ka 2009 gadā neizpildīja pārdošanas mērķi par 100 vienībām.
Par to, ka atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, cilvēki skumst par neizrunātam sarunām ar draugiem, par neuzdotajiem jautājumiem vecmāmiņām, par to, ka ar ģimeni neaizbrauca apskatīt savu sapņu zemi, , par to, ka nav pamanījuši, kā bērni izaug un kā vecāki noveco, par to, ka attiecības ar bērniem izveidojušās nekādas … par to gan ir gadījies dzirdēt. Un bieži…