Stāsts par karoti…

Reiz kopā ar kolēģiem pusdienojot tiešām lieliskā restorānā, oficiantam bikšu kabatā pamanīju karoti. Lai arī tas šķita nedaudz dīvaini, es neko neteicu. Vēlāk konstatēju, ka karotes bikšu kabatās ir arī pārējiem oficiantiem. Veicot pasūtījumu, nenoturējos uzjautāt:
– Kāpēc jūs visi bikšu kabatā nēsājat karoti?

– Mūsu biznesa procesus nesen pētīja konsultanti. Pēc pamatīgas analīzes četru mēnešu garumā viņi konstatēja, ka pie katra no galdiņiem viesi nomet vidēji 3 karotes stundā. Tagad mēs esam sagatavoti – karotes jau ir kabatā un nevajag ik reizi skriet uz virtuvi. Maiņā tas ietaupa 1,5 stundas.

Oficiants pat nebija beidzis savu stāstu, kad atskanēja šķindoņa un viņš steidzās kārtējo nokritušo karoti aizvietot ar to, kura bija kabatā. – Kad nākamo reizi būšu virtuvē, paņemšu nākamo karoti. Bet šobrīd izpaliks lieka skriešana, – viņš lepni skaidroja.

Nākamā pārsteidzošā lieta bija melns pavediens no oficianta bikšu priekšas. Sākumā man prātā nebija nekā nelāga, līdz konstatēju, ka melna aukliņa bikšu priekšā ir visiem oficiantiem. Nespēdams apspiest ziņkārību, es interesējos par šo detaļu. Šoreiz oficiants atbildēja jau klusāk…
– Ak, jā… Ne visi ir tik uzmanīgi kā jūs… Mūsu konsultanti izprātoja, ka laiku var taupīt arī tualetē. Redziet, aukliņa ir piesieta pie, hhh, nūū, TĀ un, kad ievajagas, varam TO dabūt ārā bez rokām. Šis ietaupa 90% no tualetē pavadītā laika.

– Mjā, kaut kāda jēga tajā visā ir, – es piekritu. Bet tūdaļ arī pamanīju kādu problēmu: – Ja jūs TO aiz aukliņas izvelciet ārā, kā jūs TO dabonat atpakaļ?
– Hm… Es nezinu, kā šo jautājumu risina kolēģi, bet es izmantoju karoti!