Kapēc?

– Izbeidz reiz grābt divus un trīs ēdiena šķīvjus! – māte nikni nošņāca.

Septiņu gadu vecumā es biju paņemts līdzi uz kāzām. Tajos laikos bija pierasts maltīti uz šķīvjiem kāzās servēt pirms viesu ierašanās. Bet man ar uzlikto porciju nekad nebija gana. Lai netaptu atpazīts, devos pēc ēdiena pie dažādiem viesmīļiem un, aci nemirkšķinot, notīrīju 3-4 šķīvjus. Mamma par šo nebija sajūsmā. Viņa aizrādīja un prasīja pārtraukt.

– Kāpēc? – es jautāju.
– Tā darīt nav labi! – skanēja viņas dežūr-atbilde.

Mātei laikam šķita, ka jautājums ir nokārtots, bet mani šāds skaidrojums īsti neaizkustināja. Tomēr es līdz galam nebiju novērtējis situācijas nopietnību – pēc mirkļa man pievērsās tēvs.

Mana reakcija nebija mainījusies: – Kāpēc?
– Ja tu uzaicini uz kāzām simts cilvēkus, cik daudzus tu gatavojies barot? – viņš jautāja.
– Simtu! – es biju lepns par savu attapību.
– Ja tu apēd četras porcijas, – viņš turpināja, – cik paliek? Deviņdesmit seši?

Piekrītot es enerģiski māju ar galvu.

– Tas nozīmē, ka daži cilvēki paliks neēduši. Ja esi tik izsalcis, varam pēc mielasta tev sagādāt vēl ko ēdamu, bet neatstāj citus ļaudis izsalkušus!

Mans tēvs saprata psiholoģiju. Viņam nācās manām smadzenēm pārdot ideju, kuru urdošais kuņģis saprast īsti negribēja. Viņš to paveica atbildot uz jautājumu – Kāpēc?

Daudzi mēdz aizmirst šo vienkāršo motivatoru. Varbūt tas izklausās pārlieku vienkārši?

• Vai vienmēr esi saņēmis rīkojumu skaidrojumu no apkārtējiem?
• Lūdzot kaut ko apkārtējiem, vai vienmēr esi rūpīgs izskaidrot – kāpēc?