Ir silta maija diena, un es skrienu pa 11. novembra krastmalu. Pirmspusdienas saule kāpj arvien augstāk, tikko esmu šķērsojis Nordea Rīga maratona pusdistances atzīmi un priekšā ir vēl 20 kilometri. Cenšos nesatraukties un nepanikot
Viss mainās.
Mainās tas, ko uzskatām par vērtību. Mainās veids, kā iegūstam informāciju. Mainās iemaņas, kuras nepieciešamas sekmīgai karjerai.
Par pirmajiem diviem apgalvojumiem droši vien piemērus katrs atradīs pats. Bet par trešo atziņu ar diviem piemēriem man gribas padalīties.
Amerikāņu skolās sāk izmēģināt jaunu apmācību programmu, kuras ietvaros rakstīšanas iemaņas ar roku apgūt nav obligāti, toties īpaša uzmanība tiek pievērsta rakstīšanai ar datoru.
Pirms 2501 gada grieķu kareivis Feidipīds steidzās uz Atēnām. Bez apstājas atskrējis 42 kilometrus no Maratonas līdzenuma, viņš pavēstīja par svarīgo uzvaru pār persiešiem. To paveicis, viņš bezspēkā saļima un nomira.
Mūsdienās skrējēji vairs nemirst, toties, gatavojoties pārbaudījumam, viņi piedzīvo noderīgas atziņas. Arī šobrīd, neilgi pirms Nordea Rīgas maratona, Rīgas parkos skaitot skrējējus, redzam cilvēkus, kuri kļūst labāki un spēcīgāki. Labāki sev. Spēcīgāki biznesam.
Ko, gatavojoties maratonam, atklāju es?
Konsultāciju praksē bieži nākas sastapt vadītājus, kuriem nav paveicies ar padotajiem. “Galvas sāpes” nereti sagādā komandas iniciatīvas trūkums un gatavība augt, citiem vārdiem nevēlēšanās komandas darbā un arī pašiem profesionāli “pakāpties uz nākamo pakāpienu”. Par ko tieši ir stāsts?
Reiz ar kāda uzņēmuma personāla vadības cilvēku diskutējām par ceļiem darbinieku kompetenču stiprināšanai un apmācību atdeves uzlabošanai. Pirmais, ko ierosināja speciālists – ieviest specifisku kontroles sistēmu, un vēl varot padomāt par sankcijām pret tiem, kuri nesasniedz mērķus.
It kā jau loģiski – pēc vadības kanoniem kontrole mēra, mobilizē un dara vēl nez cik daudz apsveicamu lietu. Bet vai ar kontroli un sodiem pietiek? Vai tas ir pareizākais, ar ko sākt?
Ikviens publisks runātājs „zina”, ko un kā vēlas prezentēt. Tomēr, kad pienāk prezentācijas mirklis, vairs nav tik vienkārši. Vairums cilvēku uztraucas, minstinās un stomās. Dažkārt nervoza prezentācija rada vairāk problēmu nekā bijis iepriekš.
Kā šādas situācijas novērst? Kā kļūt par prezentētāju, kuru visi apbrīno?
Runājot par menedžmenta pamatiem, bieži tiek citētas cienījamu autoritāšu vienkāršas, šķietami pat primitīvas atziņas. Pasniedzēji to dara, lai pasargātu no postošām kļūdām, kuras visvairāk tiek sastrādātas tieši pamatlietās. Bet kāpēc, pat vienkāršākās atziņas klāstot, pasniedzēji piesauc skaļus avotus?
Lasot ziņas vai transportā ieklausoties pārspriedumos par dzīvi, gandrīz vajāšanas sajūtu rada ikdienā sastaptais jautājums – Kāpēc Latvija ir nabadzīga? Nezinu, kā, šo izdzirdot, jūtas citi, bet manī šis jautājums ik reizi rada apjukumu – ko darīt? Pievienoties žēlabām vai mēģināt rast atbildi?