Kā neuzkāpt Monblānā jeb Septiņi panākumu principi
Viens no maniem šīs vasaras izaicinājumiem bija uzkāpt Monblānā. Mērķis nav īpaši oriģināls: ja aptaujāsiet paziņas, noteikti atradīsiet vairākus, kuri mēģinājuši šo kāpienu. Noteikti starp viņiem ir sekmīgie, kuri līdz Eiropas augstākajai virsotnei arī tikuši. Man… Kā lai to pasaka pieklājīgāk… Man šobrīd ir pieredze, kā tas ir – mēģināt.
Es neuzkāpu. Bija vairāki iemesli, kāpēc šāds rezultāts ir tikai loģisks. Tomēr kāpiens man atklāja vismaz septiņas atziņas, kuras turpmāk var palīdzēt gūt panākumus gan ikdienā, gan arī biznesa vidē.
Savi mērķi
Pirmkārt… Mediji ik dienas pilni ar aicinājumiem “izdarīt šo” vai “sasniegt to”. Uz trakulībām un avantūrām cenšas pavilkt arī draugi un paziņas. Tiesa, apkārtējā vide mēdz piedāvāt noderīgas idejas un impulsus, bet dažkārt kā savējos pieņemam mērķus, kuri ne pavisam nav mūsējie.
Man nebija pat nojausmas, ko patiesībā nozīmē kalni, taču pēc kolēģa aizrautīgā stāsta piekritu uz gana nopietnu kāpšanu. Šobrīd, zinot iznākumu, kļūst acīmredzami, ka tā bija kļūda. Visticamāk, to varēja paredzēt arī pirms došanās kalnos.
Neļaujies svešiem mērķiem! Ej uz savējiem!
Atbilstoši un pakāpeniski mērķi
Otrkārt… Arī līdz šim esmu sev izvirzījis izaicinošus mērķus un tos pārliecinoši sasniedzis. Tomēr veiksmīgie rezultāti ir nākuši pēc visas pieejamās informācijas izpētīšanas, mazākiem izmēģinājuma projektiem un pamatīgas gatavošanās.
Līdz Monblāna projektam es ne reizi nebiju kāpis augstāk par Gaiziņu. To, ka jau jābrauc, apjautu vien 10 minūtes pirms došanās uz lidostu. Šķiet, piekritīsiet – šāda pieeja ir ne visai prātīga.
Par savējiem izvirzi mērķus, līdz kuriem esi “izaudzis”!
Čempioni un Idioti
Treškārt… Kalnā kāpjot, pārsvarā sastopi lejupkāpējus. Tajā pašā virzienā ejošie kāpj līdzīgā ātrumā un garām neskrien. Tomēr ir izņēmumi. Jau no pašas pakājes garām joņo Čempioni, kuru sagatavotība ir redzama pat no attāluma, un Idioti, kuros no tikpat liela attāluma ieraugāma priekšā stāvošo izaicinājumu neapzināšanās. Nav māksla nokaut sevi jau pirmajās stundās. Kāpiena laikā atkopties ir krietni grūtāk.
Šajā ziņā mēs lielas kļūdas nepieļāvām, tādēļ “no citu kļūdām” apgūtā atziņa ir:
Noturi sev piemērotu tempu!
2 mazi soļi > 1 LIELS solis
Ceturtkārt… Kalns māca, ka taisne starp sākuma un mērķa punktiem ne vienmēr ir produktīvākais maršruts. Ja taisnais ceļš ietver stāvu kāpienu vai neskaidrus atbalsta punktus, ir vērts veikt lielāku distanci vai vairāk soļus, bet darīt to prognozējamiem un ne pārmērīgi lieliem soļiem. Turpretī šķietami taisns, bet neizmēģināts maršruts vai pat viens nepārdomāts solis mēdz provocēt traumas un dažkārt radīt vēl nopietnākas problēmas.
Ej maziem soļiem un sadali ceļu iespējami īsos gabaliņos!
Daudz un Par Daudz
Piektkārt… Cilvēkiem ir vēlme “nodrošināties visām situācijām”. Kā nodrošināšanās izpaužas uz kalna? Paņem līdzi daudz un arī par daudz! Divus, nevis vienu džemperi, četrus, nevis trīs gāzes balonus…
Mugursomas grami šķiet nieks tikai pirmajā kāpiena stundā. Manā šīs vasaras ekspedīcijā somu smagums, iespējams, bija izšķirošs vismaz viena komandas biedra neveiksmē.
Neapkrāmē sevi! Lieks ekipējums mazina cerības sasniegt virsotni!
Vājās vietas
Sestkārt… Ja ej uz ko tiešām izaicinošu, zini savas vājās vietas. Nav pamatots optimisms, ka lielu slodžu situācijās vājās vietas par sevi “neatgādinās”.
Man ir bail no augstuma. Es to zināju jau pirms kāpiena. Tomēr mani aizrāva mērķis, un es ļāvos sevi nomierināt, ka “tur jau nekā TIK traka neesot”, ka “uz kalna viss esot citādi” utt..
Mani “Monblāna sapņi” beidzās mirklī, kad tikai jau uz kalna sapratu, ka arī uzkāpšanas gandarījuma vārdā neesmu gatavs augstuma panikai 72 stundu garumā. Vēlāk izrādījās, ka līdz augšai es nebūtu ticis tā vai tā, jo pirms virsotnes ir posms, kurš manas augstuma bailes izaicinātu vēl nežēlīgāk.
Atrisini vājās vietas pirms izaicinājumiem! Vai arī izvēlies citus mērķus!
Pieredze un atziņas
Septītkārt… Kalnos mēs nepelnām naudu, nebarojam ģimenes un arī nekalpojam sabiedrībai. Kalni ir bezjēdzīga nodarbe, ja tās vienīgais un galīgais mērķis ir tikai kalni. Toties, ja vien esam atvērti un vērīgi, kalni var būt lieliska dzīves un pašam sevis iepazīšanas skola.
Šajā reizē es līdz virsotnei netiku. Bet arī formālā neveiksme nevar atņemt manu pieredzi un atziņas. Atziņas, ar kurām es dalos šajā ierakstā.
Neveiksmes dažkārt pieredzi dara pat uzskatāmāku, jo, ja viss izdodas, mēs vairāk koncentrējamies uz panākumu, nevis tā sasniegšanas gaitā gūtajām atziņām. Tādēļ jebkurā situācijā…
Esi vērīgs pret mācībām, ko izspēlē apkārtējie notikumi!
Vai šis stāsts ir tikai par kalniem? Kalnos kāpšana un bizness patiesībā ir pat pārsteidzoši līdzīgi. Šeit par sakritībām vari pārliecināties arī Tu!
- Kādas pieredzes ir Tev devušas citās dzīves situācijās izmantojamas atziņas?
- Vai esi piedzīvojis, ka neveiksme var būt vērtīgāka par veiksmi? Kādā situācijā?
Anda
hmmmm, vai augstākā Eiropas virsotne nav Elbruss? ES noteikti Monblāns 🙂
Elbrusā biju, veiksmīgi, tādēļ zinu – jā, ir pareizas atziņas pēc šī kāpiena. pats, pats būtiskākais – ir jājūt aicinājumu kāpt un tieši tajā kalnā. nevar ļauties pierunāties kaut ko tik radikāli atšķirīgu no ikdienas darīt. un jābūt arī fiziski sagatavotam, jo tad būs bauda kāpt, nevis mocības.
1) iedošu būtisku atziņu, ko mums teica gids un ko es izmantoju arī darbā (projektu vadībā) – uz kalnu es braucu nofotografēties virsotnē, viss darbs jāizdara pirms tam.
2) mana atziņa – apdomā visu un apsver, ko Tev vajadzēs kāpienā, jo pa ceļam vairs nevarēsi ko manīt vai aizmirsto paņemt līdzi. savukārt lieku mantu nešana mazina spēkus. sastādi sarakstu un pārliecienies, vai visu ieliec somā.
3) un nobeigumā Vandas Rutkevičas (poļu alpīniste) atziņa – ..dzīves mērķi ir sasniedzami, lai kādi tie būtu, jo katram cilvēkam kaut kur viņa Everests, un tam var būt daudz vārdu.