Šīs vasaras lielais izaicinājums bija uzkāpt Monblānā. Kā jau rakstīju iepriekš – kāpu, kāpu, neuzkāpu. Bet… Pa ceļam guvu vismaz septiņas kalna atziņas:
Viens no maniem šīs vasaras izaicinājumiem bija uzkāpt Monblānā. Mērķis nav īpaši oriģināls: ja aptaujāsiet paziņas, noteikti atradīsiet vairākus, kuri mēģinājuši šo kāpienu. Noteikti starp viņiem ir sekmīgie, kuri līdz Eiropas augstākajai virsotnei arī tikuši. Man… Kā lai to pasaka pieklājīgāk… Man šobrīd ir pieredze, kā tas ir – mēģināt.
Es neuzkāpu. Bija vairāki iemesli, kāpēc šāds rezultāts ir tikai loģisks. Tomēr kāpiens man atklāja vismaz septiņas atziņas, kuras turpmāk var palīdzēt gūt panākumus gan ikdienā, gan arī biznesa vidē.
Palmā reiz dzīvoja menedžeri.
Kādu dienu viens menedžeris nokrita no palmas.
Otrs menedžeris nokrita no palmas, lai saprastu, kāpēc nokrita pirmais.
Trešais nokrita, jo pamanīja varbūtību nokrist un nolēma to izpētīt.
– Izbeidz reiz grābt divus un trīs ēdiena šķīvjus! – māte nikni nošņāca.
Septiņu gadu vecumā es biju paņemts līdzi uz kāzām. Tajos laikos bija pierasts maltīti uz šķīvjiem kāzās servēt pirms viesu ierašanās. Bet man ar uzlikto porciju nekad nebija gana. Lai netaptu atpazīts,
Vai esi sadarbojies ar apkārtējiem? Nu vismaz kādu reizīti?… Esi? Kā sanāca? Gludi vai kaut kas ķērās? Otrs cilvēks īsti negribēja to, ko vajadzētu Tev… Ko nu?
Paskaties uz kaķiem – lielisks piemērs, kā mācīties sadarbību! Netici?
Reiz kopā ar kolēģiem pusdienojot tiešām lieliskā restorānā, oficiantam bikšu kabatā pamanīju karoti. Lai arī tas šķita nedaudz dīvaini, es neko neteicu. Vēlāk konstatēju, ka karotes bikšu kabatās ir arī pārējiem oficiantiem. Veicot pasūtījumu, nenoturējos uzjautāt: