Runājot par menedžmenta pamatiem, bieži tiek citētas cienījamu autoritāšu vienkāršas, šķietami pat primitīvas atziņas. Pasniedzēji to dara, lai pasargātu no postošām kļūdām, kuras visvairāk tiek sastrādātas tieši pamatlietās. Bet kāpēc, pat vienkāršākās atziņas klāstot, pasniedzēji piesauc skaļus avotus?
Tradicionālais mārketings velta uzmanību tiem mainīgajiem 4P, kurus kompānijas kontrolē savā iekšienē – Produkts, Cena, Izplatīšana, Noiets (pakalpojumu situācijās izmanto paplašināto 7P). Arī lielākā vadītāju enerģijas daļa tiek veltīta tieši iekšējām aktualitātēm, citiem vārdiem – kompānijas “skatās uz iekšu”. Būtiskākā šādas pieejas problēma:
Žeroms Makartijs (Jerome McCarthy) jau 1960. gadā izveidoja modeli, kas joprojām lielā mērā ir mārketinga plānošanas pamatā – Mārketinga Miksli jeb 4P. Neskaitāmās mācību grāmatās šo modeli vēlāk popularizēja Filips Kotlers (Philip Kotler).
Bet cilvēka dabā ir lietas vienkāršot. Ikdienas skrējienā daudzi primitivizē arī 4P modeli. Kā tas notiek? Liela daļa sabiedrības ar vārdu “mārketings” saprot reklāmu. Reklāmu un neko vairāk!
Vairākumam ļaužu tīk domāt, ka savās izvēlēs esam pārdomāti. Mārketinga grāmatas māca, ka lēmumu pieņemšanas racionālā soļu secība esot:
Bet vai dzīvē vienmēr notiek pēc šīs lēmumu pieņemšanas secības? Ja izvēles soļu modeli