Vēlies interesantāku darbu, lielāku algu, prestižāku amatu, foršākus kolēģus, tvirtāku ķermeni, jaukāku partneri vai laiskāku ikdienu? Šie mērķi nav tālu. Tomēr daudziem tie nepiepildās. Kāpēc?
Vairums cilvēku neapzinās, ka…
Šīs vasaras lielais izaicinājums bija uzkāpt Monblānā. Kā jau rakstīju iepriekš – kāpu, kāpu, neuzkāpu. Bet… Pa ceļam guvu vismaz septiņas kalna atziņas:
Konsultāciju praksē bieži nākas sastapt vadītājus, kuriem nav paveicies ar padotajiem. “Galvas sāpes” nereti sagādā komandas iniciatīvas trūkums un gatavība augt, citiem vārdiem nevēlēšanās komandas darbā un arī pašiem profesionāli “pakāpties uz nākamo pakāpienu”. Par ko tieši ir stāsts?
Jau runājām par efektīviem skaidrojumiem, jēgpilniem mērķiem, vai labklājība motivē panākumiem un jautājumiem, kuri palīdz atrast savas dzīves aicinājumu. Šīs domas attiecas uz personības motivāciju un mērķiem. Bet vai organizāciju risinātie jautājumi ir būtiski atšķirīgi? Vai komandas atstāj paliekošu mantojumu, ja tās virza tikai projektu grafiki un ienākumu plāni?
Pirms kāda laika runājām, kas ir un kas nav patiesi mērķi cilvēka dzīvē. Pieminējām, ka pirms labklājības mērķu izvirzīšanas kaut kur jābūt patiesi labam. Bet kā ieraudzīt jomas, kurās kļūt labam un kurām būtu interesanti veltīt savu dzīvi?
Vispasaules tīmeklī ar personības izaugsmes tēmām saistīti materiāli arvien biežāk aicina būt mērķtiecīgiem – “izvirzīt, cik vēlaties pelnīt”, “uzdrīkstēties gribēt vairāk”, “ar domu spēku piesaistīt labklājību” utt.. Pēdējā laikā šādi uzsaukumi kļuvuši gandrīz vai dominējoši. Kas šajā mulsina?
Populārā kultūra aicina izvirzīt mērķus, kuriem esot jābūt mērāmiem, ambicioziem un vēl nez kādiem. Bet vai ar mērāmajiem mērķiem pietiek, lai cilvēki harmoniski attīstītos?
Pirms kāda laika biju seminārā, kura tēma – mērķu apzināšana. Seminārs labi pārdomāts, vadītājs ārzemēs populārs, dalības maksa – augstākā, kādu Latvijā esmu maksājis…